Jau labu laiku par modes kliedzienu Latvijā ir kļuvusi spoguļošana – grupu treniņš, kas salīdzinoši īsā laika periodā sola iemācīt risināt ikdienišķas dzīves problēmas un atbrīvoties emocionāliem saspīlējumiem. Par to, kā un kāpēc šī metode strādā, stāsta personības un biznesa izaugsmes trenere, spoguļošanas grupu moderatora Laila Zariņa.

 

Ko iegūst cilvēks, kas iziet spoguļošanas grupu treniņu?

Tā ir iespēja piekļūt saviem iekšējiem resursiem un apzināties savas rīcības cēloņus un sekas, kā arī koriģēt tās. Bieži problēmas mūsu dzīvē atkārtojas tāpēc, ka nespējam paskatīties uz vienkāršām situācijām citādāk – kāpjam uz vieniem un tiem pašiem grābekļiem vai esam iestrēguši attīstībā, jo nezinām, kā virzīties tālāk. Tādās reizēs nokļūšana spoguļošanas grupā var kalpot par nepieciešamo grūdienu.

 

Kā tieši tas tiek panākts – kā tas strādā?

Cilvēka smadzenes darbojas pēc noteiktiem principiem, un, lai cik ļoti mēs reizēm to negribētu, tā rezultātā arī mēs paši rīkojamies pēc noteiktiem principiem – pēc tādiem, kādi mums ir iemācīti. Tomēr tam ir arī pozitīvā puse – smadzenes un līdz ar to arī mēs paši, spējam mācīties, mainīties un arī mainīt savu uztveri un rīcību. Šo iemācīšanos iespējams izraisīt, nonākot saskarē ar citu cilvēku – tādu, kam ir citādāka dzīves pieredze un citi darbības principi. Mūsu smadzenes ir iekārtotas tā, lai sastopoties ar citādāku pieredzi vai domāšanas modeli, mēs to neapzināti pārņemtu par savējo, tādējādi paplašinot savu apzināšanās un iespēju loku. Tieši tas tiek darīts spoguļošanas grupā. Cilvēki tajās it kā izspoguļo viens otru – caur konkrētām pašizziņas metodēm un tehnikām tiek veicināts, lai grupas dalībnieki nodotu viens otram savas spējas.

 

Kā radās spoguļošana un uz ko tā ir balsīta?

Metode ir radusies tepat Latvijā, un šobrīd tiek attīstīta arī ārzemēs. Pie mums tā veiksmīgi darbojas jau no 2008. gada. Spoguļošanas pamatā ir Itālijas un citu valstu zinātnieku veiktie atklājumi psiholoģijā un neiroloģijā, apvienojot to ar apzinātības praksēm un sistēmisko pieeju personības ceļā pie sevis, savas būtības.

 

Kā Tev pašai šķiet, kas ar cilvēku notiek treniņu laikā?

Es pati spoguļošanu redzu kā iespēju attīstīt savas personības unikalitāti. Tas ir aizraujošs ceļojums, kas atklāj katra cilvēka slēptos resursus un atver lielo, personīgo dimantu pūra lādi. To atklāšana liek saprast, ka mums katram ir tiesības dzīvot laimīgu, priecīgu un iedvesmojošu dzīvi. Šī metode ļauj cilvēkiem atvērt dziļākās sava potenciāla iespējas un vieglāk pārvarēt nezināmo (bailes sapņot, bailes kļūdīties, bailes tikt vērtētam, bailes atļaut sev realizēt savus sapņus, bailes uzdrošināties darīt u.c.). Tas ir dziļš, transformējošs process. Nodarbībās katrs dalībnieks strādā ar sevi un virzās uz saviem mērķiem, pārvarot un transformējot emocionālos saspīlējumus, ģimenes sistēmiskās un prāta veidotās konstrukcijas, automātiskus uzvedības modeļus. Treniņiem ir holistiska pieeja, kas nozīmē, ka tiek strādāts gan ar prātu, gan ar ķermeni, gan ar emocijām. Katru treniņu caurstrāvo enerģētiskā jauda un garīgi emocionāls dziļums.

 

Kam Tu ieteiktu apmeklēt spoguļošanas treniņus?

Visbiežāk treniņu iziet izvēlas biznesa vidē strādājošie, tomēr, manuprāt, metode ir piemērota katram, kas vēlas dzīvot apzinātu un pilnvērtīgu dzīvi. Ierobežojumu nav – ir tikai jautājums par vēlēšanos būt un izpausties. Tomēr cilvēkam, kas piesakās grupai, ir jābūt gatavam iepazīt pašam sevi un vismaz ar mazu pieredzi tajā, ko tas nozīmē – ir jābūt zināmai dzīves pieredzei, kas uzkrāta vismaz 27 gadu garumā. Protams, ir izņēmumi, tomēr šo faktu ir vērts ņemt vērā. Galvenais, lai cilvēks būtu gatavs pārmaiņām un eksperimentiem ar sevi.

 

Par dalību spouļošanas grupās interesējies, rakstot e-pastā laila.zarina@gmail.com.

Jauno grupu sākuma atrodami semināru un grupu treniņu kalendārā.

Augt un meklēt – visu mūžu

Humānisma psihologs Abrahams Maslovs savulaik teicis, ka pilnībā pašrealizējies cilvēks ir radošs, spontāns, ar labu humora izjūtu, spēj paciest nenoteiktību. Viņam ir izpratne par to, ko dzīve sniedz, viņš to adekvāti novērtē un ir gatavs tuvām, jēgpilnām, personīgām attiecībām ar līdzcilvēkiem. Šajā definējumā varētu būt formu-lēts katras personības attīstības ceļa galvenais galamērķis, tāda kā esence, kas noteikti aizved pie absolūta piepildījuma. Bet vai tādu vispār ir iespējams sa­ sniegt? Skaidrs, ka ne. Tomēr varam atvērt un realizēt savu dabisko potenciālu visos mums pieejamos un iespējamos veidos un vismaz pietuvoties soli tuvāk šim pilnībā pašrealizētajam sev.

«Par nepiepildītu potenciālu varam runāt ikvienā dzīves as-pektā – gan fiziskā, gan mentā-lā, gan psihoemocionālā,» saka personīgās izaugsmes trenere Laila Zariņa. «Realizēt poten-ciālu nozīmē paplašināt savu spektru kādā no dzīves jomām, turklāt tas nav par mērķa sa-sniegšanu, bet gan par pašu procesu ceļā uz to. Par virzību, meklējumiem, risku, par veidu, kā tu to dari. Apzināta sava at-tīstības ceļa virzīšana nav uzde-vums, ko iespējams izpildīt ātri un pabeigt. To var tikai praktizēt. Meklēt arvien jaunas jomas, ku-rās attīstīties, arvien vairāk sava laika, enerģijas un līdzekļu in-vestēt pašizaugsmē, apmierināt savu ziņkāri neatkarīgi no tā, cik mums ir gadu, – to var un vajag darīt visu mūžu.»

Mēs katra savā dzīvē kādā no jomām esam ieguvušas zinā-mu meistarību – kāda ir lieliska mājsaimniece un tiešām dziļi gudra, brīnišķīga mamma, kāda cita sasniegusi labu līmeni savā profesijā, kāda ir izcila rūpēs par savu izskatu, vēl cita – veik-smīga uzņēmējdarbībā. Tomēr mums visām ir jomas, kurās vēl varam attīstīties un augt. Turklāt ar vienādiem nosacījumiem un sasniedzamajiem mērķiem kat-rai šis izaugsmes ceļš būs pavi-sam citāds, jo katra atradīs citus unikālus veidus, kā to iet.

 

Kur lai sevi realizēju?

Lai saprastu, kur slēpjas vis-vairāk nerealizētā potenciāla, vienmēr jāvērš uzmanība nevis uz tām jomām, kurās jūties kā zivs ūdenī – par sevi pārlieci-nāta, droša –, bet tieši pretē-ji – uz tām, kurās tev kaut kas neveicas, kaut kas velk uz leju, kurās ir bail no neizdošanās, ir bremzes, ilgstoša mīņāšanās uz vietas vai atkritieni atpakaļ, ie-saka Laila Zariņa. «Piemēram, ļoti daudzi veiksmīgi uzņēmēji vai augsta līmeņa vadītāji – gan vīrieši, gan sievietes – ir vientuļi privātajā dzīvē. Viņi ir realizējuši savu potenciālu tikai vienā vir-zienā. Savukārt daudziem ļoti strukturētiem un loģiskiem cil-vēkiem nav nekādas izpratnes par to, kā viņi jūtas emocionā-li, kur dzīvē gūt vairāk prieka, spontanitātes. Diezgan daudz beidzamajos gados runā arī par sievišķā potenciāla atvēršanu. Par to, ka sievietes attālināju-šās no savas sievišķības, no rūpēm par ģimeni un pavardu. Nevajadzētu gan aizmirst, ka katram grābeklim ir divi gali – uz viena kāpsi, ar otru dabūsi pa degunu. Manuprāt, īstā māksla ir līdzsvara meklēšanā – atver savu potenciālu dažādās jomās un tad meklē veidu, kā tās var iespējami labi sadzīvot.»

Vēl viens radniecīgs veids, kā apjaust, kurā virzienā varētu būt vērtīgi attīstīties, ir identificēt ne-apmierinātību. «Ja tevi kaut kas, vienkārši sakot, besī, jāmēģina saprast, kas tieši tas ir. Kas ir šīs urdoņas pamatā? To nevajag ignorēt, jo neapmierinātība ir ļoti labs indikators, ka ir laiks kaut ko mainīt. Cilvēki bieži samieri-nās ar savu neapmierinātību, ar to, ka kaut kas nav labi, līdz pat tādai pakāpei, ka tas kļūst par normu. un tad bieži vien tikai no-pietni dzīves satricinājumi – zau-dējumi, slimības, pārbaudījumi – liek atvērt acis un ieraudzīt, ka runa ir par nerealizētu potenciā-lu kādā no dzīves jomām,» saka Laila Zariņa. «Protams, jāsaprot, ka potenciāla atvēršana un reali-zēšana prasa būt gatavam izkāpt no komforta zonas, būt gatavam nenoteiktībai, nezināmajam, būt radošam un elastīgam, spējīgam pielāgoties. un tā prasa arī spēju skaidri definēt savu neapmie-rinātību – par ko tieši es jūtos slikti? Piemēram, ja sievietei ir liekais svars un viņa grib to sa-mazināt, viņai ir skaidri jānofor-mulē, par cik kilogramiem – pie-ciem, desmit vai piecpadsmit – ir runa. Šis it kā triviālais piemērs ir pielāgojams ikvienai jomai un situācijai.» 

 

Jauni apvāršņi

Ja tu savā dzīvē jūties izde-gusi un alksti pamēģināt kaut ko jaunu, realizēties kādā citā jomā, vispirms der padomāt, kas tev patiešām sagādā prieku, par ko tev spīd acis. Nereti cil-vēki baidās mesties jaunos, ne-zināmos darbošanās laukos, jo domā, ka ir jau par vēlu: ko tad es vairs savos gados; man nav vajadzīgās izglītības; tas vilciens jau aizgājis. Tomēr zinātnieki ir pierādījuši, ka mūsdienu cil-vēks dzīves laikā var mainīt pat piecas profesijas, skaidro Laila Zariņa. «Protams, šis likums ne-var attiekties uz visiem cilvēkiem un visām profesijām. Kārtīgs koks nevar izaugt, ja to nemi-tīgi pārstāda. un ir profesijas, kurās nevar sasniegt vajadzīgo meistarību īsā laikā. Piemēram, medicīnā, kas piedevām ir arī ļoti strauji mainīga nozare, un ārsts var nemitīgi mācīties, augt, pilnveidoties, nemainot profesi-ju, jo viņam nepārtraukti jāap-gūst jaunas tehnoloģijas.»

Neizdegt daudz grūtāk ir pro-fesijās, kuras nav tik mainīgas. Tajās daudz ātrāk rodas stagnē-joša sajūta un daudz ātrāk gri-bas pārmaiņas. un tad ir vērts padomāt, kur vēl ir iespēja sevi attīstīt.

Potenciālu kādā jaunā virzienā vislabāk sāk vērt vaļā tajā brīdī, kad tu jau esošajā jomā esi ek-sperte, jo tad parasti parādās brīvs laika un enerģijas resurss kaut kam jaunam, skaidro Laila Zariņa. «Kad darbinieks sāk strādāt pilnīgi jaunā darba vietā, viņam darba pienākumu izpilde prasa desmit stundu dienā – viņš patērē daudz enerģijas un laika darbam, kas būtu jāpadara asto-ņās stundās, jo grib visu saprast. Paiet kāds laiks, un viņš šo dar-bu jau mierīgi var darīt astoņās stundās. Vēl pēc kāda laika vi-ņam tas pats darba apjoms jau prasa sešas stundas, jo viņš ir atradis efektīvākus veidus, kā to paveikt, nezaudējot kvalitāti. Pāri paliek laiks. un vislabāk šo laiku izmantot attīstībai – mācī-ties kaut ko jaunu šajā pašā vai citā nozarē.» Tieši šāds nereti ir scenārijs, kā cilvēks dzīves laikā nomaina vai iegūst jaunas pro-fesijas, nodarbošanās. Tam nav vienmēr jānotiek caur krīzi, kad aizej no viena darba, jo esi pil-nībā izdegusi, un tad meklē, ko citu dzīvē varētu darīt. Ļoti bieži jaunās nodarbošanās plūstoši pārklāj un nomaina iepriekšējās. Piemēram, no darba brīvajā lai-kā tu mēdz nodarboties ar jogu, līdz kādā brīdī sāc arvien vairāk praktizēt, izmācies par jogas skolotāju un sāc vadīt nodarbī-bas. «Viss ir nolūkā,» uzskata Laila Zariņa. «un, ja tu zini, ko vēlies, arī resursu tā realizēšanai pietiks.» 

Avots: žurnāls IEVA

Konsultants: Laila Šēnberga Zariņa

Teksts: Zane Strūberga

Kā padarīt sievieti laimīgu? Sieviete ir jāglāsta. Sievietei ir svarīgi vīrieša roku pieskārieni, ir svarīgi sajust apskāvienu siltumu, ne tikai pirms seksa. Vienkārši tāpat, apskaut un glāstīt, maigi un ilgi. Un absolūti bez seksuāla zemteksta.

 

Uz vīriešu jautājumu – “lūk, kāpēc sievietei no manis vajag tikai naudu?”, – es gribu atbildēt ar franču rakstnieka Gija de Mopasāna vārdiem: “Sievietes, kuras reti, maz un nemākulīgi tiek glāstītas, dzīvo ar tūkstošiem sīku rūpju, iedomību, alkām pec naudas un tāpēc cieš. Savukārt, sievietēm, kurām pietiek glāstu, nekā netrūkst, nekas nav vajadzīgs un tās neko nenožēlo, jo saldkaisle izdziedina no visa un mierina it visā!”

 

Mīļie vīrieši, glāstiet savas sievietes – tas ir galvenais ģimenes Labklājības noslēpums. Ja vīrietis neglāsta savu sievieti, naudas viņam nekļūst vairāk, bet gluži otrādi.

 

Pastāstīšu kādu piemēru par kādu  šaurā lokā pazīstamu biznesmeni, kurš “audzina” miljonārus. Tad, lūk, viens no viņa obligātajiem ikdienas uzdevumiem mācību kursā, ir atnākt mājas un bez seksuālā zemteksta glāstīt savu sievieti. Vienkārši glāstīt – vismaz 40 minūšu garumā. Biznesmenis apgalvo, ka šai vienkāršajai darbībai ir satriecošs iespaids uz vīrieša finansiālo stavokli. Šim faktam apstiprinājums ir gan viņa paša, gan viņa skolnieku rezultāti. Viennozīmīgi, gribu pasvītrot to, ka ne velti gudri un nobrieduši vīrieši to zina un praktizē.

 

Kas tad notiek un kāpēc notiek?

40 minūšu laikā sievietes kontroles sistēma pilnībā atslēdzas. Viņa atlaiž nemieru, trauksmi un kļūst laimīga. Sievietes ķermenis kļūst kā mīksts plastilīns, kas ļauj sevi veidot. Sievietes enerģija sāk plūst kā svētlaimīga upe. Un tieši šis stāvoklis vīrietim ir vajadzīgs kā degviela. Un, ieslīgstot tieši šajā svētlaimes stavoklī, vīrietis sāk izjust savas labākās nobrieduša vīrieša īpašības.

 

Ja runājam pavisam vienkāršiem vārdiem – sieviete kļūst maiga, mīloša un pateicīga. Tā vietā, lai būtu trauksmaina, uzvilkta un kontrolējoša. Viņa sāk uzticēties. Uzticēties ne tikai prāta bet pat šūnu līmenī. Viņas šūnas iegūst jaunu pieredzi – tās atslābst. Un kas vīrietim ir galvenais? Pareizi! Uzticēšanās un pieņemšana. Tad viņš savā dabā atklājas maksimāli. Kad jūt brīvību. Viņš sāk pieņemt lēmumus un uzņemties atbildību.

 

Taču, paskatieties: vairums pāru lielākā problēma ir kontrolējoša sieviete un bezatbildīgs vīrietis. Un tas ir kā apburtais loks – viņa kontrolē, bet viņš – nespēj atvērties, tāpēc neuzņemas atbildību. Viņš ir bezatbildīgs, un viņa nevar atslābināties. Tapēc viņai nākas visu kontrolēt. Pazīstami?

 

Cits jautājums – kāpec viņi ir satikušies? 

Protams, lai izdziedinātos. Viņš – lai iemācītos uzņemties atbildību, viņa – lai iemācītos uzticēties. Un tādam pārim visnekaitīgākā tehnika ir tieši šī. Vīrietim ir jāglāsta sava sieviete, kā minimums, 40 minūtes. Var uzlikt skaistu mūziku un vienkārši glāstīt. Ļoti bieži vīrieši šo vārdu savienojumu “glāstīt sievieti” uztver kā pienākumu. Vai arī nespēj tikt galā ar uzbudinājumu, un uzmācas viņai, vēl pirms tā kļuvusi par “lavu”. Un tajā mirklī sieviete aizveras. Tā notiek tāpēc, ka tajā brīdī vīrietis ir ieciklējies uz sevi. un nepieņem to kā baudu, un nejūt to, ka savienošanas jau notiek.

 

Un, ka tas jau ir sekss.  Bet, klausoties sievietes ķermenī, sajūtot pat vismazākos impulsus, sajūtot zem pirkstiem enerģiju, vīrietis var ieiet plūsmas stāvoklī un savienoties ar sievieti. Un saņemt kolosālu labsajūtu, sajūtot, ka viņa sieviete kļūst atslābināta no viņa pieskārieniem. Apzinoties, ka tieši viņš var pārvaldīt šo stihiju. Un tas vīrietī rada milzīgu pacēlumu un enerģiju.

 

Un te nu ir svarīgi koncentrēt savu uzmanību uz pieskārieniem un savām sajūtām, kas pieaug visu šo 40 minūšu garumā. Censties nedomāt ne par darbu, ne par rezultātu – (apmēram tā – nu, ko, vai viņa jau ir atslābinājusies?). Vienkārši glāstīt. Savukārt sievietei ir vienkārši jāatslābinās un jāpieņem, vērojot savas sajūtas un ķermeņa reakcijas.

 

Šī prakse ļauj sievietei sajust to, kā tas ir – atslābināties un uzticēties vīrietim, bet vīrietim dod iespēju sajust – kā tas ir, uzņemties atbildību. Protams, var gadīties, ka jums tas izdosies jau pirmajā reizē, bet, iespējams – tikai desmitajā. Tas nav svarīgi. Taču, ja šo praksi ieviesīsiet kā ierastu ģimenes rituālu, rezultāts pārsniegs visas jūsu cerības!

 

Kāpēc sievietei ir svarīgi būt atslābinātai?

Tāpec, ka tikai šajā – atslābinātības stāvoklī ir iespējams radīt savu realitāti sievišķīgi. Un tas, savukārt, nozīmē – bez spriedzes un piepūles. Mums ir ļoti svarīgi atrasties mierā un radīt šādu mierīgu gaisotni ap sevi, savās mājās saviem mīļajiem. Tādu gaisotni, kurā ir patīkami atrasties. Tā ir sievietes funkcija.

 

Ko darīt, ja šobrīd vīrieša blakus nav?

Kā uzturēt šādu stāvokli? Pats galvenais – pēc tā ir jātiecas. Veidi ir dažādi. Var iet karstā lavandas vannā. Var doties uz ķermeņa  masāžām. Dejot, lai enerģija “nesastāvētos”. Taisīt pašmasāžu, visdažādākos ķermeņa vingrinājumus. Var individuāli strādāt ar psihologu un atrast spriedzes cēloņus, un tikt ar tiem galā.

Ir ļoti labi, ja blakus ir mīlošs vīrietis, kurš ir ieinteresēts, lai viņa sieviete būtu mierīga un atslābināta. Taču uzvelt viņam visu atbildību par saviem stāvokļiem – tā ir mazas meitenes pozīcija.

 

Tāpēc jums pašām ir jāiemācās vadīt savu psihisko enerģiju, lai nesagrautu vidi sev apkārt, bet piepildītu to ar savu klātbūtni. Pēc tādas sievietes stāvēs rinda ar vīriešiem. Un tieši tie vīrieši, kuri prot novērtēt to, kas jums ir.

 

Avots: Organic Woman

Autors: Anna Komlova

© organicwoman.ru

Tulkoja: Ginta FS